Šajā vietā, kur šodien redzam Četrdesmit Tatāru ciemu, cilvēku apdzīvotības pēdas meklējamas jau pirms daudziem gadsimtiem, par ko liecina netālu no ciema esošie senkapi. Šie senie apbedījumi, kas veidoti no zemes un akmeņiem, ir pagātnes pieminekļi, kas atspoguļo iedzīvotāju kultūru un tradīcijas.
1397. gadā, valdīšanas laikā Vītautam Diženajam, šeit apmetās pirmie tatāri kā kara gūstekņi. Šīs aizraujošās vēstures kulminācija ir ciema nosaukuma izcelsme – Qırıq Tatar, kas simbolizē četrdesmit tatārus, kuri šeit apmetās toreiz. Dažādi stāsti un leģendas izplata zināšanas par šī nosaukuma nozīmi un izcelsmi, piešķirot vietai noslēpumainu auru.
Tiek stāstīts, ka Vītauts Diženais piešķīris tatāriem zemi un ļāvis viņiem saglabāt savu reliģiju un tradīcijas, tostarp poligāmiju, kas deva iespēju vienam vīrietim precēties ar četrām sievām. Šī tradīcija veicināja strauju kopienas izaugsmi un jauna ciema izveidošanos, ko vēlāk nosauca par Četrdesmit Tatāru ciemu.
Ciemata centrā
atrodas unikāla mošeja, kas piesaista gan apmeklētājus, gan lūdzējus. Tā ir viena no vecākajām un viena no tikai četrām funkcionējošām musulmaņu svētnīcām Lietuvā, un kopš 1996. gada tā ir iekļauta valsts aizsargājamo sakrālo objektu sarakstā.
Blakus mošejai, musulmaņu kapsētā, kuru uztur tatāru kopiena un kas apslēpta lapu koku paēnā, atrodami vēsturiski kapi, kuru izcelsme meklējama XIV gadsimtā. Šeit uzstādīts arī piemineklis Vītautam Diženajam, kas atspoguļo dziļu cieņu un pateicību tatāru kopienas sirdīs.
Četrdesmit Tatāru ciema mošeja, tāpat kā citas mošejas, kas tika būvētas Lietuvas Dižkunigaitijas teritorijā, ir daļa no kultūras un reliģiskā mantojuma, kas liecina par musulmaņu kopienas vēsturi un ieguldījumu Lietuvas kultūras un garīgajā dzīvē.
Tatāri Lietuvā ir viena no tām etniskajām grupām, kuru vēsture sākas XIV gadsimtā. Viņu ieguldījums valsts vēsturē un kultūrā ir nenovērtējams – no militārā dienesta līdz kultūras un izglītības attīstībai.