noslēpumainais un bagātais Karšūvas mežs. Tā teritorijā atrodas Kaskaļņa ģeomorfoloģiskais rezervāts, kas ir daļa no Jūras ihtiofaunistiskā rezervāta un Viešviles valsts dabas rezervāta.
Kaskaļņa rezervāts izceļas ne tikai ar iespaidīgajām un augstākajām iekšzemes kāpām valstī, bet arī ar priedēm klātajām kāpu masām. Zinātnieki apgalvo, ka Kaskaļņa iekšzemes kāpas veidojušās apmēram pirms 8000–9000 gadiem. Aizledus laikmetā šeit atradās liels ezers. Kad ezers atkāpās, vējš sāka veidot smilšu paugurus no tā dibenā atlikušajām smiltīm – tā radās šīs kāpas. Rezervāts izveidots 1988. gadā.
Rezervātā pārsvarā aug priežu meži, bet austrumu malā aug arī egļu meži. Šeit dzīvo aļņi, brieži un mežacūkas. Aug sēnes, mellenes un brūklenes.
Ja dodaties uz rezervāta ziemeļu daļu, varat redzēt bijušo Lietuvas Lielkņazistes un Prūsijas robežu. Netālu atrodas arī Viešviles dabas rezervāta robeža, kas sniedz
iespēju iepazīt šo unikālo dabas vērtību to pat nešķērsojot. Pārejot pār Viešviles strauta tiltu, paveras vēl viens brīnišķīgs dabas piemineklis – maz traucētā rietumu taiga.
Tiek uzskatīts, ka sākotnēji nosaukums Kaskaļņa attiecās tikai uz vienu kāpu masīva ziemeļaustrumu stūrī. Tiek stāstīts, ka tieši šeit 1517. gadā neoficiāli tikās Polijas-Lietuvas un Vācu ordeņa valdnieki. Vietējais vēsturnieks Hanss E. fon Knoblohs pirmais norādīja, ka 1705. gada Ragnitas apgabala kartē šajā vietā atzīmēts objekts ar nosaukumu Casto Calna – Kastas Kalns. Norādīts, ka šeit pusdienojuši Žečpospoļitas karalis Sigismunds Vecais un pēdējais vācu ordeņa lielmestrs Albrehts no Brandenburgas. Citos avotos apstiprināts, ka tajā gadā abi valdnieki apmeklējuši šo vietu. Ir minēts, ka viņi pavēlējuši kalnu pārraut, lai atzīmētu notikumu. Varbūt tas ir tikai teiksmains stāsts, taču kopš tā laika šo kāpu dēvē par Kaskaļņu.