MyTravis

Karte / Apmeklētās vietas / Muižas

Šventupes (Vidišķu) muiža

286

5 no 5

(1 atsauksmes)

Šventupes (Vidišķu) muiža ir vēsturisks īpašums Ukmerģes rajonā, aptuveni 2,5 km attālumā no Vidišķu ciema. Muiža pirmo reizi rakstos minēta 1492. gadā, kad tā piederēja dižciltīgajai Vidišķu dzimtai. 17.–19. gadsimtā muiža pārgāja Dambrausku un Kosku dzimtu īpašumā, bet 19. gadsimta beigās to pārņēma Mikolas Komars.

Muiža bija svarīgs reģiona saimnieciskais un kultūras centrs, tai piederēja vairākas palīgmuižas un netālu tika izbūvēts Varšavas–Pēterburgas šosejas posms. Pēc zemes reformas 20. gadsimta sākumā muiža vēl saglabājās, taču pēc Otrā pasaules kara tās teritorijā tika izveidota Žemaitķeimes mašīnu un traktoru stacija (MTS), un vieta kļuva pazīstama kā Žemaitķeime.

Informācija

Muižas

Kā nokļūt tur?

55.322373, 24.888957

Maršruta plāns

Dalīties:

Šventupes (Vidišķu) muiža atrodas Ukmerģes rajonā, aptuveni 2,5 km uz ziemeļaustrumiem no Vidišķu ciema. Muižas vēsture sākas jau 15. gadsimtā, kad tā pirmo reizi pieminēta rakstītajos avotos. Vidišķu muiža un apdzīvotā vieta pirmoreiz dokumentos minēta 1492. gadā, kad tā piederēja dižciltīgajai Vidišķu dzimtai. Uzskata, ka sākotnēji muiža atradusies pie ciema, bet vēlāk tika pārvietota uz ziemeļiem un pārdēvēta par Šventupi. Padomju laikā šo vietu sauca arī par Žemaitķeimi. 1596. gadā sastādītais muižas inventārs pēc Staņislova Staņislovaviča Vidišķa un viņa sievas Hanas Neviedomskas nāves sniedz vērtīgu vēsturisku informāciju. 17. gadsimta beigās muiža nonāca Dambrausku dzimtas (Junošas ģerbonis) īpašumā. 18. gadsimta vidū to pārvaldīja Ukmerģes pilskunga tiesas tiesnesis Igns-Tads Dambrausks, kurš 1761. gadā to pārdeva Janam Dambrauskam, Ukmerģes karognesim. 1794.

gada muižas plāns liecina, ka centrālā ēka atradās turpat, kur redzamas arī saglabājušās pils drupas. Muižas kompleksā ietilpa arī Mūšijas muiža un vairāki ciemi – Blusišķi, Genetēni un Kapustēļi. 1597. gadsimta sākumā muižu pārņēma Ukmerģes maršals Anuprs Koska ar sievu Hortenziju. Viņu valdīšanas laikā netālu tika izbūvēts nozīmīgais Varšavas–Pēterburgas lielceļš. Līdz 1882. gadam muižu pārvaldīja kapteine Ida-Henrieta Grabovska, vēlāk Mikolas Komars, kura dzimtas īpašums bija Raguvēles muiža. 20. gadsimta sākumā muižai piederēja gandrīz 500 desetīnu zemes. Pēc zemes reformas muiža saglabājās līdz 1940. gadam, kad īpašums piederēja Mikola Komara dēlam Antonam. Pēdējā īpašniece bija Jūlija Komariene. Pēc Otrā pasaules kara muižas teritorijā tika izveidota Žemaitķeimes mašīnu un traktoru stacija (MTS), un muiža kļuva pazīstama kā Žemaitķeime.