Laika gaitā baznīca tika vairākkārt pārbūvēta un bojāta ugunsgrēkos, tomēr tā vienmēr palikusi svarīga gan kultūras, gan reliģiskajai sabiedrībai. 1611. gadā pēc ugunsgrēka tā nonāca uniātu rokās, bet 1655. gadā tika atdota pareizticīgajiem. 1708. gadā baznīcu apmeklēja Krievijas cars Pēteris Lielais, kurš šeit pateicās par uzvaru pār Zviedrijas karali Kārli XII un kristīja Ābramu Hanibalu, slavenā dzejnieka Aleksandra Puškina vecvecvectēvu.
Pēc Otrā pasaules kara baznīca bija smagi bojāta un vēlāk atjaunota. 1961. gadā to slēdza
un pārveidoja par lietišķās mākslas muzeju, taču 1990. gadā tā tika atdota pareizticīgo kopienai un 1991. gadā atkal iesvētīta. Šodien tajā var apskatīt kokgriezumu ikonostasu ar 15.–16. gadsimta ikonām, tai skaitā unikālo Svētās Paraskevas tēlu.
Baznīcu raksturo cilindrisks velvju priekštelpa, augsti griesti un liels kupols, ko balsta četras ar arkām savienotas kolonnas. Tā ir ne tikai nozīmīga garīga vieta, bet arī kultūras piemineklis, kas atspoguļo Viļņas daudzveidīgo vēsturi un notikumus, kas veidojuši pilsētas identitāti.