Vecticībnieku kopiena saglabā savas tradīcijas – lūgšanas notiek senajā slāvu valodā, tiek ievēroti seni rituāli un īpašs kalendārs. Netālu atrodas arī 18. gadsimta kapsētas, kuras joprojām uztur kopiena. Perelozaju baznīca ir unikāls vēsturisks un kultūras mantojuma objekts.
Perelozaju baznīca atrodas Upņinku mežā un ir viens no unikālākajiem vecticībnieku arhitektūras piemēriem Lietuvā. Vecticībnieki ir senās pareizticīgās ticības un rituālu saglabātāji, kas radās 17. gadsimtā pēc Maskavas patriarha Nikona reformām. Pretoties šīm reformām, viņi tika vajāti un meklēja patvērumu citās valstīs.
Perelozaju baznīcas vēsture aizsākās 19. gadsimta sākumā.
1827. gada dokumentos minēts, ka šajā teritorijā jau bija vecticībnieku baznīca un kopienas nams. Pēc ugunsgrēka 19. gadsimta otrajā pusē, 1905. gadā tika uzcelta jauna koka baznīca ar bizantiešu stila torni un zvanu torni. Padomju laikos ciems kļuva neapdzīvots, bet vēlāk Perelozaju emigranti no dažādām Lietuvas vietām atjaunoja baznīcu, kurā joprojām periodiski notiek dievkalpojumi.
Kopienu vada Mihails Rybakovs, un tā ir saglabājusi autentiskas tradīcijas – lūgšanas tiek lasītas senajā slāvu valodā, netiek atzīta baznīcas hierarhija un tiek sekots īpašam dievkalpojumu kalendāram. Pie Lietavas upītes atrodas 18. gadsimta Perelozaju kapsētas, kas glabā pagātnes garu.