Šī svētnīca, kas tiek uzskatīta par neatsveramu arhitektūras meistardarbu, ir viens no izcilākajiem klasicisma rotundas stila pārstāvjiem. Laurins Stuoka Gucevičs, šī projekta autors un viens no slavenākajiem arhitektiem, izstrādāja baznīcas plānus savas dzīves beigās. Dominikānis Laurins Bortkevičs uzraudzīja būvdarbus no 1803. līdz 1822. gadam, šajā laikā sākotnējais projekts tika nedaudz mainīts. Mūra sienas un viegli izliektais kupols veido harmonisku arhitektūras tēlu.
Vēlākā būvniecības posmā pievienotais astoņstūra laternas tornītis rotā kupola virsotni, bet ēkas austrumu daļā atrodas iespaidīgs doriešu stila portiks ar sešiem kolonnām. Tajā izvietotas lielas, 2,75 metrus augstas statujas, kas attēlo četrus evaņģēlistus – Sv. Mateju, Sv. Lūku, Sv. Marku un Sv. Jāni, kā arī Sv. apustuļus Pēteri un Pāvilu. Baznīca, kas ir pazīstama ar savām akustiskajām īpašībām, valdzina ne
tikai ar ārējo skaistumu, bet arī ar interjera akustiku, ko var izbaudīt, kāpjot pa sienās iebūvētajām kāpnēm uz kupola iekšpusi.
1902. gadā grupa Tiroles gleznotāju uzņēmās baznīcas interjera dekorēšanu, tostarp altārgleznu un fresku veidošanu. Velvju un kupola centrālās kompozīcijas, kas attēlo Jaunavas Marijas kronēšanu, ir šo mākslinieku darbs, apliecinot tiroļiešu mākslas devumu.
Pie baznīcas ieejas atrodas svētā ūdens trauki, kas attēlo Sv. Jāni Kristītāju un eņģeli – vēl viens unikāls arhitektūras elements, kas pastiprina baznīcas savdabību.
Baznīcas sienas rotā Sv. Staņislava un Sv. Antonija no Padujas attēli, bet centrālais altāris, kura iedvesmas avots ir Aušras vārti Viļņā, ietver Sv. Joahima un Sv. Annas figūras. Šī svētvieta, ko papildina divi eņģeļi pie svētnīcas un bareljefi sānu altāros, atspoguļo dziļu reliģisko simboliku un māksliniecisko meistarību.