Trešo Sieviešu pārgājienu organizēja kluba dibinātāja Ada Vētre, kuras ideja apvienot sievietes kopīgām aktivitātēm ir kļuvusi par skaistu tradīciju. Ada tic, ka pārgājieni ir ne tikai fizisks izaicinājums, bet arī iespēja kļūt stiprākai, atrast iekšējo mieru un smelties iedvesmu no citām sievietēm. Pateicoties Adas pūlēm, šis pārgājiens kļuva ne tikai par vēl vienu ceļojumu dabā, bet arī par siltas kopābūšanas, sievišķīgas enerģijas un savstarpēja atbalsta dienu, kurā katra dalībniece varēja aizbēgt no ikdienas un iegūt jaunus spēkus.

2025. gada 8. novembrī pārgājiena dalībnieces devās ceļā pa Aukštaitijas nacionālo parku, vairāk nekā 20 kilometru garā lokveida maršrutā, kas vijas cauri Ginučiai pilskalnam, Asalnu priedei, Kudabų salai, Balčio dabas rezervātam, kā arī gar Linkmeno un Alksnaičio ezeriem. Tas bija ceļojums pa kalnaino leduslaikmeta ainavu, starp ezeriem un leģendām, kur katrs solis atgādināja par vēsturi, bet migla radīja noslēpuma auru.

Pārgājiens sākās pie Ginučiai pilskalna, kur katra dalībniece saņēma mazu „laimes cepumiņu“ – simbolisku novēlējumu ceļam. Rīts bija ietīts miglā, kas maigi slēpa mežus un ūdens atspulgus, piešķirot pārgājienam īpašu mieru un mistiku.

Dodoties tālāk, sievietes ik pa brīdim apstājās, lai baudītu skatus, dalītos smaidā un pieredzēs. Katrs pieturas punkts bija kā mazs atklājums: no pilskalnu augstumiem līdz ciemu klusumam, no sūnu smaržas līdz vēja maigajos skaņās slēptām atmiņām.

Vēstures, kas slēpjas starp pakalniem un ezeriem

Starp Linkmeno un Ūkojo ezeriem slejas Ginučiai pilskalnu komplekss – divu pakalnu aizsardzības sistēma, kas atgādina par seno pili laikiem. Kādreiz šeit atradās Linkmenu pils, kas pirmoreiz minēta jau 1373. gadā. Šī vieta bija stratēģiski nozīmīga – no tās pavērās skats uz ezeriem un pakalniem, ļaujot laikus pamanīt tuvojošos ienaidniekus. Lai gan pili vēlāk iznīcināja Livonijas ordenis, līdz mūsdienām saglabājušies vaļņi un dziļi grāvji atgādina, cik spēcīga un gudra bija seno lietuviešu aizsardzība. Arheologu atrastie virpotās keramikas fragmenti liecina, ka šajās vietās cilvēki ne tikai sargājās, bet arī veidoja savu apmetni.

Vietējā atmiņā saglabājusies arī prezidenta Antana Smetonas ozola vēsture – koka, kas iestādīts 1934. gadā viņa 60 gadu jubilejā. Tas ir spēka, nepārtrauktības un mīlestības pret savu zemi simbols. Šī vieta joprojām glabā īpašu auru, kurā savienojas daba un vēsture.

Apkārtnē joprojām dzīvo seni nostāsti – par kalnā slēptu bedri, kur reiz parādījusies noslēpumaina večiņa, par applūdušo pilsētu un akmeņiem, kas, zemē iemesti, atkal pacēlušies virspusē. Tie atgādina, ka šī zeme glabā daudz vairāk, nekā redzamas acis – tās klusumā mīt gadsimtu stāsti.

Asalnu priede – kluss dabas brīnums

Pārgājiena laikā dalībnieces apstājās pie iespaidīgās Asalnu priedes, kas aug netālu no tāda paša nosaukuma ezera. Tas ir sens, neparastas formas koks, kura stumbrs šķiet savijies no daudziem dzīves pavedieniem. Tiek teikts, ka zem šīs priedes vērts apstāties – šeit ir īpaši kluss, bet gaiss smaržo pēc sveķiem un sūnām. Šādi mirkļi atgādina, ka pārgājiens nav tikai ceļš kājām, bet arī atpūta domām.

Aukštaitijas ciemi – dzīva tradīciju garša

Pārgājiena ceļš veda cauri Aukštaitijas nacionālā parka apkārtnei, kur starp pakalniem un ezeriem izkaisītajos etnoarhitektūras ciemos joprojām saglabājusies senā garā. Šeit redzamas guļbūves ar salmu vai skaidu jumtiem, grebti logu rāmji, seni šķūņi, klētis un pirtis pie ezeriem – klusi liecinieki cilvēku dzīvei, viņu attiecībām ar dabu un tradīcijām.

Šajās vietās laiks it kā palēninās. Ciematos vēl arvien jūtams dabīgs dzīves ritms – mierīgs, silts un pilns vienkāršības. Tās ir vietas, kur cilvēks un daba joprojām runā vienā ritmā, atgādinot, ka patiesā harmonija slēpjas vienkāršumā.

Ladakalnis – ar leģendām apvīts kalns

Pārgājiena noslēgumā ceļotājas sasniedza Ladakalni – izcilu kalnu starp Ūkojo un Linkmeno ezeriem. No tā virsotnes paveras viena no skaistākajām Aukštaitijas panorāmām, kur vienlaikus iespējams saskatīt pat sešus ezerus. Kalnu klāj priežu meži, bet pa tā nogāzēm slīd vēja brāzmas, nesot līdzi mieru.

Tiek teikts, ka senatnē šeit atradusies svētnīca, kas veltīta dievietei Ladai – zemes un auglības sargātājai. Ievērojot senu tradīciju, dalībnieces paņēma katra pa mazam akmentiņam un uznesa to kalna virsotnē – kā nelielu vēlējumu vai pateicību. Gaisā virmoja īpašs klusums, bet viegls miglas plīvurs piešķīra kalnam mistisku noskaņu. Tā ir vieta, kur daba, vēsture un cilvēka sajūtas saplūst vienā veselumā.

Pateicība un kopības spēks

Šis pārgājiens bija ne tikai ceļojums pāri pakalniem un ezeriem, bet arī ceļojums iekšējā pasaulē. Katrs solis atgādināja, ka vissvarīgākais nav distance, bet sajūta – tas mirklis, kad blakus ejošās sievietes kļūst par iedvesmu, atbalstu un spēku.

Sirsnīga pateicība Adai Vētrei – par trešā Sieviešu pārgājiena organizēšanu, rūpēm, motivāciju un par to, ka viņas ideja apvienot sievietes kopīgā ceļā kļuva par īstenību. Paldies arī visām pārgājiena dalībniecēm – par smaidiem, sarunām, kopīgi dalītām fotogrāfijām un siltu atmosfēru, kas pavadīja visu ceļu.

Katrs mūsu solis šajā maršrutā bija kā maza uzvara pār ikdienas rutīnu un vienlaikus atgādinājums, ka spēks slēpjas sievišķībā, dabā un vienotībā.