20. septembrī Marcinkonīs notika pirmais Sieviešu pārgājienu kluba pārgājiens, ko organizēja kluba dibinātāja Ada Vetre. Viņa ir šīs ieceres iniciatore, kuras mērķis ir apvienot sievietes kopīgā darbībā, kas iedvesmotu vairāk kustēties, iepazīt dabu un smelties spēku no kopības. Ada tic, ka pārgājieni var kļūt ne tikai par fizisku aktivitāti, bet arī par sieviešu savstarpējā atbalsta, draudzības un iedvesmas avotu.

Sieviešu pārgājienu klubs radās no Adas idejas izveidot telpu sievietēm, kuras vēlas vairāk kustēties, būt dabā un atrast domubiedrus. Šeit ir gaidītas visas – gan iesācējas, gan pieredzējušas pārgājienu dalībnieces. Svarīgākais – vēlme kustēties, sazināties un atklāt vairāk.

Pirmais pārgājiens sākās Marcinkonu apmeklētāju centrā, no kura ceļotājas devās izziņas takā Dzūkijas mežos. Pirmais pieturas punkts bija Šaudzyklos kalns, no kura paveras iespaidīga panorāma uz līkumoto Grūdas upes ieleju.

Tālāk sievietes apstājās pie stenda par dobumu biškopību, kur uzzināja, kā senatnē priedēs tika veidoti dobumi savvaļas bitēm. Tā ir viena no senākajām dzūkiskajām tradīcijām, kas liecina par cilvēku un dabas saskaņu.

Vēlāk ceļotājas nonāca pie Marcinkonu Sv. apustuļu Sīmaņa un Jūdas baznīcas un blakus stāvošā koka krusta, uz kura karājās tautiska prievīte. Apstājoties pie tā, sievietes domāja, ko tā nozīmē – tas atgādināja senās lietuviešu tradīcijas, kad pie krustiem tika piesieti audumi vai lentes kā pateicības vai lūguma zīmes.

Tālāk maršruts veda uz vienu no iespaidīgākajām vietām –  Klonių (Gaiļa) kāpu. Reiz šī kāpa nepārtraukti kustējās, apklāja laukus un ceļus, un tikai iestādītie meži apturēja smilšu pūšanu. Mūsdienās tā ir svarīga Dzūkijas ainavas daļa, ko vietējie joprojām dēvē par Gaiļa kāpu.

Pārgājiena dalībnieces piestāja arī pie Augstā purva “Lāča pakaļas”, vietas, kas slavena ne tikai ar asprātīgo nosaukumu, bet arī ar bagātīgo dabu. Ejot sievietes jokoja, ka jāsoļo uzmanīgi, jo vēl var ieslīgt tieši “lāča pakaļā”. Šeit viņas ieraudzīja dzērveņu andromedas, sfagnus, bet starp sūnām atrada arī nogatavojušās dzērvenes. Pat izdevās atrast miniatūru kukaiņēdāju augu raseni, kas ļoti iepriecināja pārgājiena dalībnieces.

Visa pārgājiena laikā Dzūkijas meži vilināja ne tikai ar stāstiem un leģendām – dažas sievietes neatturējās un devās sēņot. Maisiņos nonāca gailenes, citi sēņu veidi, un pat izdevās atrast sēņu karali – baraviku. Šādi mirkļi piešķīra pārgājienam vēl vairāk prieka un atgādināja, ka rudens Dzūkija vienmēr ir dāsna.

Pārgājiena beigās bija plānots doties pa taku cauri purvam, taču lietus dēļ tas bija applūdis, tāpēc nācās izvēlēties citu maršrutu. Tomēr iespaidu netrūka – pārgājiens nebija nogurdinošs un bija tieši tāds, kā vajadzēja: pilns dabas skaistuma, siltām sarunām un jautriem atklājumiem.

Šis pārgājiens ir tikai sākums. Ada Vetre, izveidojot Sieviešu pārgājienu klubu, parādīja, ka viņas ideja iedvesmot sievietes ceļot, piedzīvot un dalīties kopībā jau ir kļuvusi par realitāti. Tas ir pirmais, bet noteikti ne pēdējais tikšanās brīdis, kas, mēs ticam, pārvērtīsies par skaistu tradīciju.

Ja jums patika mūsu raksts, aicinām pievienoties mūsu darbībai un atbalstīt šo projektu. Jūsu atbalsts palīdzēs veidot vairāk satura un veicināt tūrismu Baltijas valstīs. Atbalstiel mūs šeit.